Bizu un vecā Snefru turpināja dzīvot Amenhotepa mājā — visi pārējie kalpi bija aizbēguši. Punduris un nēģeriete uzturēja kārtībā istabas, apkopa augļu un sakņu dārzu, bet Erikso atstātie zelta gredzeni nodrošināja viņiem pārticību.
Taču Bizu nejutās laimīgs. Viņš bija vientuļš šajā lielajā un tukšajā namā. Dažkārt viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi par pazemē atstāto kungu vai arī pārņēma vēlēšanās redzēt Erikso. Tad viņš devās uz Puarmas pili un gaidļja izdevību, lai nokļūtu dārzā un tālāk piramīdā. Apsēdies līdzās sfinksas postamentam, kurā bija paslēpta dievinātā sieviete, viņš dienām ilgi sapņoja, taču neriskēja atvērt slēptuvi, jo baidījās, ka viņu var pieķert nozieguma vietā.
Aizsapņojies tumšajā nišā, viņš bieži redzēja Nuitu, kas nāca uz piramīdu izraudāties un lūgt Dievu. Dažkārt viņam iešāvās prātā doma atklāt princesei noslēpumu un palīdzēt atmodināt viņas iemīļoto. Kas viņam daļas gar Nuitas un Rameri laimi, ka tikai Erikso nevienam citam nepieder!
Šo ieceri viņš nekad neīstenoja. Punduri stindzināja kaut kādas neizprotamas, nepārvaramas bailes. Un tad kādu dienu viņš uzzināja, ka Nuita devusies svētceļojumā uz Abidosu.