Pēc īsas sarunas viņš pasauca mani ar žestu, bet pats tūdaļ pat, nemaz nepacenzdamies mūs iepazīstināt, pagāja nost. Vecais vīrs nebūt neizskatījās samulsis. Es nosaucu savu vārdu, bet viņš atbildēja, ka viņu sauc par Huanu un viņš ir manā rīcībā, turklāt viņš izmantoja spāņu uzrunas pieklājības formu. Pēc manas iniciatīvas mēs paspiedām viens otram roku un tad kādu laiku klusējām. Šī klusēšana nebūt nebija saspringta, mēs abi gluži vienkārši brīvi un dabiski saglabājām rāmu mieru. Viņa melnīgsnējo seju un kaklu vagoja grumbas, kas skaidri norādīja uz visai cienījamu vecumu, taču mani tūdaļ pārsteidza viņa stiprais un muskuļainais augums.
Pēc tam es viņam teicu, ka mani interesē ziņas par ārstniecības augiem. Atklāti sakot, es gandrīz neko nezināju par peijoti, taču izlikos par lielu zinātāju un pat devu mājienu, ka viņam varētu būt ļoti noderīgi ar mani aprunāties. Kamēr es pļāpāju tamlīdzīgā garā, viņš lēni pamāja un palūkojās uz mani, taču neko neteica. Man nācās novērsties no viņa skatiena, un mūsu saruna beidzās ar to, ka mēs kapa klusumā stāvējām iepretim viens otram. Beidzot pēc ļoti ilgas, kā man šķita, pauzes dons Huans piecēlās un palūkojās pa logu. Parādījās viņa autobuss, un viņš atvadījies izgāja no stacijas ēkas.