Pirms dažiem gadiem vienā no savām muižām dzī­voja senlaiku krievu kungs Kirila Petrovičs Trojekurovs. Bagātības, ievērojamās dzimtas un sakaru dēļ viņam bija liela ietekme guberņās, kur atradās viņa īpašumi. Kaimiņi ar prieku izdabāja viņa visniecīgā­kajām iegribām; guberņas ierēdņi drebēja, viņa vārdu vien padzirdot; Kirila Petrovičs viņam izrādīto verdzisko padevību uzņēma kā pienācīgus meslus; viņa māja allaž bija viesu pilna, kuri tiecās izklaidēt viņu dīkajā dzīvē, piedaloties trokšņainajās, bet reizēm arī pavisam trakulīgas izpriecās. Neviens ne­uzdrošinājās noraidīt viņa ielūgumu vai zināmās die­nās neierasties pienācīgā godbijībā pie viņa Pokrov- skas muižā. Kirilas Petroviča mājas dzīvē izpaudās visi neizglītota cilvēka netikumi. Būdams ārkārtīgi izlutināts, viņš bija paradis ļaut pilnu vaļu visām neapvaldītās dabas dziņām un visām sava diezgan aprobežotā prāta iegribām. Kaut arī viņam bija ne­parasti liels fiziskais spēks un izturība, viņš pāris reižu nedēļā mocījās pārēšanās dēļ un ik vakarus bija jautrā prātā. Vienā no blakus ēkām uzturējās sešpadsmit istabenes, kuras strādāja dažādus rokdar­bus. Šīs ēkas logi bija režģiem aizrežģoti, durvis no­slēgtas, bet atslēgas glabājās pie Kirilas Petroviča.