Jaunās gūsteknes noteiktās stundās izgāja dārzā un pastaigājās divu veceņu uzraudzībā. Laiku pa laikam Kirila Petrovičs dažas izprecināja un viņu vietā nāca jaunas. Pret zemniekiem un saimes ļaudīm viņš iztu­rējās bargi un patvaļīgi, tomēr tie bija uzticīgi, dižo­jās ar sava kunga bagātību un slavu un savukārt daudz ko atļāvās pret kaimiņiem, pārliecināti par viņa aizstāvību.

Trojekurova parastā nodarbošanās bija apbraukāt savus īpašumus, sarīkot ilgstošas dzīres un visādas draiskulības, kas tika izdomātas katru dienu un kam par upuri krita aizvien kāds jauns paziņa, kaut gan arī vecie draugi nevarēja no tā izvairīties, izņemot tikai Andreju Gavriloviču Dubrovski. Šis Dubrovskis, atvaļināts gvardes poručiks, bija Kirilas Petroviča tuvākais kaimiņš, un viņam piederēja septiņdesmit dvēseļu. Trojekurovs, kas bija augstprātīgs pat pret visaugstākās kārtas ļaudīm, Dubrovski tomēr cienīja,

par spīti viņa šaurajai rocībai. Kādreiz agrāk viņi bija dienesta biedri, un Trojekurovs no piedzīvojumiem pazina viņa rakstura neiecietību un noteiktību. Ap­stākļi viņus uz ilgāku laiku izšķīra. īpašumam papu­tot, Dubrovskis bija spiests atstāt dienestu un apmes­ties uz dzīvi ciematā. Kirila Petrovičs, to uzzinājis, piedāvāja palīdzību, bet Dubrovskis viņam pateicās un palīdzību noraidīja, palikdams nabags un neatka­rīgs.