Pilsētā iebraucis, Andrejs Gavrilovičs apmetās pie pazīstama tirgotāja, pārlaida pie viņa nakti un otrā rītā ieradās apriņķa tiesā. Neviens Dubrovski neie­vēroja. Drīz pēc viņa ienāca arī Kirila Petrovičs. Rakstveži piecēlās un aizlika spalvas aiz auss. Ties­neši saņēma viņu, parādot dziļu goddevību, piebīdīja viņam krēslu aiz cienības pret dienesta pakāpi, ga­diem un druknumu; viņš apsēdās pie vaļējām dur­vīm; Andrejs Gavrilovičs stāvēja, atspiedies pret sienu, •— iestājās dziļš klusums, un rakstvedis skaļā balsī sāka lasīt tiesas lēmumu.

Mēs ievietojam to pilnos apmēros, pārliecināti, ka katram būs interesanti redzēt vienu no tiem paņēmie­niem, kā Krievzemē var zaudēt muižu, kuras īpašuma tiesības neapšaubāmi pieder mums.

«18 … gada oktobra mēneša 27. dienā ** apriņķa tiesa izskatīja lietu par gvardes poručika Andreja Gavrilas dēla Dubrovska nepareizā valdījumā esošo muižu, kas pieder ģenerālanšefam Kirilam Pētera dē­lam Trojekurovam un kas atrodas ** guberņas Kiste­ņevkas ciematiņā, līdz ar ** vīriešu kārtas dvēselēm un ** desetīnām aramas zemes, ganībām un citiem muižas piederumiem. No šīs lietas redzams, ka minē­tais ģenerālanšefs Trojekurovs pagājušā 18 .