Šī vēstule pavisam tīkami saviļņoja piesēdētāja Šabaškina sirdi. Viņš redzēja, ka Dubrovskim maz jēgas tieslietās un ka tik nesavaldīgu un nepiesardzīgu cilvēku būs viegli ievirzīt visneizdevīgākajā situācijā.
Aukstasinīgi apsvēris piesēdētāja pieprasījumu, Andrejs Gavrilovičs redzēja, ka nepieciešams atbildēt pamatīgāk. Viņš uzrakstīja diezgan lietišķu rakstu, kas ar laiku tomēr izrādījās nepietiekams.
Lieta ieilga. Pārliecināts par savu taisnību, Andrejs Gavrilovičs par to maz rūpējās, viņam nebija ne patikas, ne iespējas kaisīt ap sevi naudu, un, kaut gan viņš allaž pirmais mēdza zoboties par tintes kalpu pērkamo sirdsapziņu, viņam ne prātā nenāca, ka pats varētu kļūt par ļaunprātīgas viltus sūdzības upuri. Trojekurovs savukārt tikpat maz rūpējās par pasāktās lietas izdošanos — viņa vietā pūlējās Šabaškins, rīkodamies viņa vārdā, iebaidīdams un piekukuļodams tiesnešus, gan aplam, gan pareizi iztulkodams visādus likumus. Lai nu būtu kā būdams, 18 … gada februāra mēneša 9. dienā Dubrovskis no pilsētas policijas saņēma uzaicinājumu ierasties pie ** zemes tiesneša, lai noklausītos tā spriedumu muižas strīda lietā starp viņu — poručiku Dubrovski un ģenerāl- anšefu Trojekurovu un lai parakstīdamies apliecinātu savu piekrišanu. Tai pašā dienā Dubrovskis devās uz pilsētu; ceļā viņam pabrauca garām Trojekurovs. Viņi lepni uzlūkoja viens otru, un Dubrovskis pamanīja ļaunu smīnu sava pretinieka sejā.