Bet, ka, piešķirot viņam pārvaldīšanas tiesības, izrādītos kāds iztrūkums, tad ģenerālanšefam Trojekurovam dota tiesība, ja viņa pretenzijām rastos kādi skaidri un likumīgi pierādī­jumi, sūdzēties par to īpaši, kur pienākas. Šo sprie­dumu uz likuma pamata apelācijas kārtībā iepriekš pasludināt tiklab sūdzētājam, kā atbildētājam, kurus arī uzaicināt ar policijas rīkojumu tiesā noklausīties spriedumu un dot parakstu, ka to atzīst vai neatzīst.

Spriedumu parakstījuši visi tiesas locekļi.»

Sekretārs apklusa, piesēdētājs piecēlās un, zemu palocīdamies, uzrunāja Trojekurovu, aicinādams to parakstīt minēto dokumentu, un uzvaras priekā sta­rojošais Trojekurovs, paņēmis no viņa spalvu, parak­stījās zem tiesas sprieduma, ka viņš pilnīgi ap­mierināts.

Nu bija Dubrovska kārta parakstīties. Sekretārs pasniedza viņam papīru. Bet Dubrovskis stāvēja ne­pakustēdamies, galvu nodūris.

Sekretārs atkārtoja uzaicinājumu parakstīties, ap­liecinot pilnīgu un galīgu apmierinātību vai arī at­klātu neapmierinātību, ja viņš pretēji tam, ko sa­gaida, pēc sirdsapziņas sajustu, ka viņam taisnība, un ja viņš nodomājis likumā noteiktā laikā iesniegt ape­lācijas lūgumu tur, kur pienākas. Dubrovskis klu­sēja .