. . Pēkšņi viņš pacēla galvu, acis iedzirkstījās, viņš uzsita kāju uz zemes, atgrūda sekretāru ar tādu sparu, ka tas pakrita, paķēra tintnīcu un svieda ar to piesēdētājam. Visus pārņēma šausmas. — Kā! Neturēt cieņā dieva namu! Projām, odžu dzimums! — Un tad, Kirilu Petroviču uzrunādams: — Vai tas dzirdēts, jūsu ekselence, — viņš turpināja, — piķieri ved suņus dievnamā! Suņi skraidelē pa baznīcu. Gan es jūs pārmācīšu … — Izdzirdējuši troksni, saskrēja sargi un ar pūlēm viņu savaldīja. Viņu izveda un iesēdināja kamanās. Trojekurovs izgāja viņam pakaļ līdz ar tiesnešiem. Dubrovska pēkšņā vājprātība viņu nomāca un sagandēja visu uzvaras prieku.
Tiesneši, kas bija cerējuši saņemt pateicību, nesagaidīja neviena laipna vārda. Viņš tai pašā dienā aizbrauca uz Pokrovsku. Dubrovskis tai laikā gulēja gultā: apriņķa ārsts, par laimi, ne visai liels nejēga, paguva nolaist viņam asinis, pielikt dēles un spāniešu mušas. Pret vakaru slimniekam kļuva vieglāk — viņš atguva samaņu. Otrā dienā viņu aizveda uz Kisteņevku, kura viņam vairs tikpat kā nepiederēja.
III nodaļa
Bija pagājis krietns laika sprīdis, bet nabaga Dubrovska veselība vēl arvien bija vāja: tiesa, vājprātības lēkmes gan vairs neatkārtojās, bet ar viņa spēkiem manāmi gāja uz beigām.