Slimnieks, šausmu un dusmu pārņemts, ar pirk­stu rādīja uz pagalmu. Viņš steidzīgi saņēma sava rītasvārka malas, taisīdamies piecelties no krēsla, pa­cēlās … un pēkšņi nokrita. Dēls piesteidzās pie viņa: vecais vīrs gulēja bez samaņas un bez elpas — viņu bija ķērusi trieka.

—    Ātrāk, ātrāk uz pilsētu pēc ārsta! — Vladimirs sauca.

—    Kirila Petrovičs vēlas jūs sastapt, — ienākušais kalpotājs sacīja.

Vladimirs uzmeta tam briesmīgu skatienu.

—    Pasaki Kirilam Petrovičam, lai viņš jo drīzāk taisās projām, pirms neesmu pavēlējis viņu izdzīt no sētas, ej!

Kalpotājs priecīgi aizsteidzās darīt, kā kungs licis; Jegorovna rokas vien noplātīja.

—    Ak tu tētīt, — viņa gaudulīgā balsī iesaucās,

—   tu iedzīsi sevi postā! Kirila Petrovičs mūs apēdīs.

—    Ciet klusu, aukle, — Vladimirs pikti teica,

—sūti tūliņ Antonu uz pilsētu pēc ārsta! Jegorovna izgāja. Priekšnamā neviena nebija —

visi saimes ļaudis bija izskrējuši pagalmā skatīties Kirilu Petroviču. Viņa izgāja uz lievenēm un dzirdēja kalpotāja atbildi, ko viņš teica sava jaunā kunga vārdā. Kirila Petrovičs to noklausījās, sēdēdams droškā. Viņa seja kļuva tumšāka pārnākti, viņš nicīgi pasmīnēja, nikni palūkojās uz saimes ļaudīm un sāka soļos braukt pagalmam apkārt.