— Arā, man nav vaļas te ar tevi noņemties!

Šabaškins, redzēdams, ka kungs nav labā prātā, palocījās un steidzās projām. Bet Kirila Petrovičs, viens palicis, sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ, svil­podams «Dārdi, uzvarpērkon, dārdi!», kas allaž lieci­nāja par viņa domu neparastu satrauktību.

Pēdīgi viņš lika aizjūgt vieglā droškā, saģērbās pasiltāk (tas bija jau septembra beigās) un, pats grožus saņēmis, izbrauca no pagalma.

Drīz vien viņš ieraudzīja Andreja Gavriloviča mā­jiņu, un pretējas jūtas pildīja viņa sirdi. Apmieri­nāto atriebību un varaskāri zināmā mērā uzveica daudz cēlākas jūtas, un tās galu galā arī ņēma virs­roku. Viņš nolēma izlīgt ar savu veco kaimiņu, galīgi izbeigt ķildu uņ atdot viņam atpakaļ īpašumu. Ar šo krietno nodomu atvieglojis sirdi, Kirila Petrovičs laida rikšos uz kaimiņa māju un iebrauca taisni pa­galmā.

Šai brīdī slimnieks sēdēja guļamistabā pie loga. Viņš pazina Kirilu Petroviču, un viņa sejā atplaiksnī- jās šausmīga mulsa — tumšs sārtums pārmāca parasto bālumu, acis iedzirkstījās, viņš izdvesa nesaprotamas skaņas. Viņa dēls, kas sēdēja turpat pie saimniecību grāmatām, pacēla galvu un satrūkās par tēva iz­skatu.