HERBERTS VELSS,. angļu rakstnieks
DURVIS SIENĀ I
Pirms mēnešiem trim kādu vakaru, kad viss mūsu apkārtnē rosināt rosināja uz vaļsirdību, Laionels Volless man pastāstīja šo notikumu par «durvīm sienā». Viņā klausoties, es nemaz nešaubījos, ka viņš attēlo to, ko patiesi piedzīvojis.
Viņš izstāstīja šo notikumu tik vaļsirdīgi un vienkārši, ar tādu valdzinošu pārliecību, ka bija jātic gribot negribot. Taču no rīta savās mājās es pamodos pavisam citā noskaņojumā. Gulēdams gultā un atsaukdams atmiņā Vollesa stāstu, es vairs nebiju pakļauts viņa nesteidzīgās, iejūtīgās balss burvībai,, mani vairs neietekmēja pusdienas divatā, spožā gaismas lokā, ko meta ar tumšu abažūru segtā galda lampa, kad istaba visapkārt mums grima rēgainā krēslā, uz sniegbaltā galdauta maigi vizēja desertam uzliktie augļi, dzirkstīja sudrabs, kausos laistījās dažādu krāsu vīni un radās tāda īpaša atmosfēra — spilgta, omulīga maza pasaule, tāla no ikdienas. Tagad, izrauts no šīs apkārtnes, stāsts man likās gluži neticams.
— Viņš mani apzināti maldinājis! — es izsaucos. — Bet cik lieliski tas viņam izdevās! Lai no kā, bet no viņa es to nekad nebūtu gaidījis.
Vēlāk, sēdēdams uz gultas malas un dzerdams brokasta tēju, es pieķēru sevi, ka pūlos izdibināt, kāpēc šo tik neticamo stāstu es tik satraukti izjutu kā neapšaubāmu īstenību; man ienāca prātā, ka Volless, izvērsdams šos tēlus, ir centies kaut kādā veidā darīt zināmus, atjaunot, atsaukt atmiņā (es nevaru atrast īsto vārdu) tos savus pārdzīvojumus, bez kuriem nebūtu, nemaz iespējams kaut ko tādu stāstīt.