Tagad man vairs nevajag nekādu tamlīdzīgu izskaidrojumu. Visas šaubas ir izzudušas. Tagad es ticu, kā ticēju, klausoties Vollesa stāstā, ka viņš visiem spēkiem pūlējās kaut daļēji atklāt man kādu noslēpumu. Vai viņš visu to redzējis patiešām,, vai viņam tikai tā licies, vai viņš bijis apveltīts ar kādām retām, dārgām spējām, vai atradies iztēles un sapņu varā — par to neņemos spriest. Pat viņa nāves apstākļi nav padarījuši skaidrāku šo jautājumu, kurš tā ari palicis neatrisināts.
Lai spriež lasītājs pats!
Tagad es vairs neatceros, kas izraisīja šā tik noslēgtā cilvēka vaļsirdību — kāda mana nejauša piezīme vai pārmetums. Es laikam viņu apvainoju, ka viņš nav bijis pietiekami aktīvs un nav atbalstījis kādu nopietnu sabiedrisku pasākumu, pievildams manas cerības.
Tad viņam pēkšņi izlauzās satraukti vārdi:
— Manas domas bija aizņemtas ar ko citu… Jāatzīstas, es nebiju tam sagatavojies … Tev jāzina… Redzi, te nav iejaukti ne gari, ne spoki… un tomēr, Redmond, es esmu kā apmāts. Mani kaut kas vajā, aptumšo dzīvi, modina tādas vārdos neizteicamas ilgas un skumjas.
Viņš aprāvās, pakļaudamies tai kautrībai, kāda nereti pārņem mūs, angļus, kad jārunā par kaut ko aizkustinošu, skumju vai skaistu.