IV

Es atkal redzu Vollesa nobālušo seju, viņa acis, kuras mirdz neparasti drūmi. Šovakar es redzu viņu pavisam skaidri. Es sēžu uz dīvāna, atcerēdamies viņa vārdus, balss noskaņu, un man blakus atrodas Vestminsteras avīzes vakara izlaidums ar paziņojumu par viņa nāvi. Šodien klubā pie brokastīm visi ru­nāja tikai par to, cik negaidīti viņš beidzis savu dzīvi.

Viņu atrada vakar agri no rīta dziļā bedrē Rietumkensingto- nas stacijas tuvumā. Tur bija izraktas divas tranšejas sakarā ar dzelzceļa līnijas paplašināšanu dienvidu virzienā. Lai gājējus nodrošinātu pret nelaimes gadījumiem, ap tranšejām bija uz­celts uz ātru roku sasists dēļu žogs, kurā bija nelielas durtiņas, lai pa tām tiktu iekšā strādnieki. Aiz kāda desmitnieka neuz­manības durvis bija palikušas neaizslēgtas, un pa tām bija iegājis Volless.

Es maldos minējumos kā miglā.

Acīm redzot, Volless tovakar nostaigājis visu ceļu no parla­menta kājām. Pēdējās sesijas laikā viņš bieži vien devās kā­jām uz māju. Es spilgti redzu iztēlē viņa tumšo augumu: dziļā naktī viņš klīst pa tukšām ielām, vienas domas pārņemts, iegri­mis sevī.

Varbūt stacijas lukturu blāvajā gaismā raupjais dēļu žogs viņam šķita meklētā baltā siena? Varbūt liktenīgās durvis pa­modināja dārgās atmiņas?