— Un tā nu es sēžu šeit, — viņš lēni sacīja. — Esmu palaidis garām arī šo iespēju.
Trīs reizes šai gadā man bija izdevība atvērt šīs durvis, kuras ved uz miera, svētlaimes, neiedomājama skaistuma un mīlas pasauli, kuru nepazīst neviens šās zemes iemītnieks. Un es to esmu atstūmis, Redmond, un tā man ir zudusi…
— Kā tu to zini?
— Noteikti zinu. Kas man tagad atliek? Iet uz priekšu pa nosprausto ceļu, censties sasniegt savu mērķi, par kuru domājot es nespēru vajadzīgo soli vēlamajā mirklī. Tu saki, es esmu guvis panākumus? Kas ir šie panākumi, ko visi tā apskauž? Nožēlojama, tukša čaula! Jā, tādus es esmu guvis.
Viņš pārspieda valriekstu, ko turēja prāvajā plaukstā, un pastiepa uz manu pusi:
— Tādi ir mani panākumi! Jāatzīstas, Redmond, ka mani moka domas par šo zaudējumu. Pēdējos divus mēnešus — jā, gandrīz desmit nedēļas — es tikpat kā nemaz nestrādāju, tikai piespiezdamies izpildu pašus neatliekamākos pienākumus. Mani māc dziļas, neremdināmas skumjas. Naktīs, kad nav tā jābīstas ar kādu nejauši sastapties, es klejoju apkārt. Gribētos
zināt. .. Jār interesanti, ko gan cilvēki domātu, ja zinātu, ka nākamais ministrs, paša atbildīgākā departamenta pārstāvis, klejo viens pa tumšām ielām un teju pat skaļi apraud sazin kādas neatrodamas durvis, sazin kādu pazudušu dārzu …