JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES
DVIELIS AR GAILI
Kas nav braucis ar zirgiem pa nomaļiem lauku ceļiem, tam man nav ko stāstīt: tas tik un tā nesapratīs. Bet tam, kurš braucis, negribas ne atgādināt.
Sacīšu īsi: četrdesmit verstis, kas šķīra apriņķa pilsētu Gračovku no Murjevas slimnīcas, es un mans vedējs braucām precīzi diennakti. Pat līdz smieklīgumam precīzi: 1917. gada 16. septembrī pulksten divos dienā mēs bijām pie pēdējās tirgotavas, kas atradās uz šīs brīnumjaukās pilsētas Gračovkas robežas, bet tā paša neaizmirstamā septiņpadsmitā gada 17. septembrī divos un piecās minūtēs es stāvēju nomīņātajā, mirstošajā un septembra lietū pievilgušajā maurā Murjevas slimnīcas pagalmā. Stāvējy tāds: kājas man bija notirpušas, turklāt tik neganti, ka es turpat pagalmā kā apdullis domās pāršķirstīju mācību grāmatu lapas, truli mēģinādams atcerēties, vai tāda slimība, pie kuras cilvēkam sastingst muskuļi, patiešām ir vai arī esmu par tādu murgojis vakar, nakšņodams Grabilovkas sādžā. Kā šo nolādēto kaiti sauc latīniski? Katrs muskulis neciešami smeldza kā sāpošs zobs. Kāju pirkstus nav pat ko pieminēt — tie zābakos nemaz nekustējās, gulēja stīvi kā koka puļķi. Atzīstos, ka mazdūšības lēkmē es čukstus nolādēju medicīnu un savu iesniegumu, ko pirms pieciem gadiem biju uzrakstījis universitātes rektoram.