Lietus tikmēr sijāja kā no sieta. Mētelis bija piemircis kā sūklis. Ar labās rokas pirkstiem veltīgi pūlējos saņemt čemodāna rokturi un beidzot no­spļāvos slapjajā zālē. Pirksti neko nespēja satvert, un man, piebāztam ar dažnedažādām zinībām no interesan­tajām medicīnas grāmatām, atkal ienāca prātā slimība — paralīze. Paralisis, es velns zina kāpēc domās sev izmi­sis teicu.

—   P … pa jūsu ceļiem, — es ierunājos ar stingām, zil­ganām lūpām, — j … jāpieradinās braukt.

Un piedevām es nez kāpēc nikni blenzu vedējā, kaut gan īstenībā viņu nevarēja vainot, ka ceļš tik nejēdzīgs.

—   Ek.,. biedri dakter, — vedējs atsaucās, tāpat kā es tik tikko kustinādams lūpas zem gaišajām ūsiņām, — braukāju jau piecpadsmit gadu, bet tikpat nevaru pie­rast.

Es nodrebinājos, skumīgi palūkojos uz balto, noplukušo divstāvu ēku, uz feldšera mājeles nebalsinātajām baļķu sienām, uz savu nākamo rezidenci — ļoti tīru divstāvu māju ar noslēpumainiem kapličas logiem — un gari no­pūtos. Un tai pašā mirklī latīnisko nosaukumu vietā man galvā neskaidri pazibēja salkana frāze, kuru no kratīša­nās un aukstuma apdullušajās smadzenēs nodziedāja tukls tenors ar gaišzilām biksēm:

«… Ardievu, patvē-rums mans svē-tais …»

Paliec sveiks, paliec sveiks uz ilgu laiku, zeltaini sārtais Lielais teātri, Maskava, skatlogi… ak, palieciet sveiki!