Visa grīda bija notašķīta baltiem traipiem, mēs visi mirkām sviedros. Pusmirušais cilvēks gulēja nekustīgi. Labajai kājai bija uzlikts ģipša pārsējs un uz apakšstilba lūzuma vietā rēgojās vaļējs četrstūris, ko es, iedvesmas pilns, biju atstājis.
— Dzīva… — izbrīnījies nokrekšķēja feldšeris.
Pēc tam meiteni vajadzēja pacelt, un zem palaga kļuva redzams bēdīgais iznākums — trešā daļa no viņas ķermeņa palika operāciju zālē.
Tad gaitenī līgojās ēnas, šaudījās kopējas, un es redzēju, kā gar sienu aizzogas saņurcīts vīrieša stāvs, un atskanēja apslāpēts vaids. Bet vīrieti aizveda. Un viss apklusa.
Es operāciju zālē mazgāju līdz elkoņiem asiņainās rokas.
— Jūs, dakter, laikam esat izdarījis daudz amputā- ciju? — piepeši iejautājās Anna Nikolajevna. — Jums izdevās ārkārtīgi labi… Ne sliktāk kā Leopoldam…
Viņas mutē vārds «Leopolds» arvien skanēja kā «Dua- jēns».
Caur pieri pablenzu apkārtējās sejās. Un visu, arī Demjana Lukiča un Pelagejas Ivanovnas acīs pamanīju cieņu un apbrīnu.
— Hm… es… Es, vai zināt, esmu amputējis tikai divas reizes …
Kāpēc es samelojos? Tagad to nesaprotu.
Slimnīcā iestājās pilnīgs klusums? Pilnīgs.
— Kad nomirs, noteikti pasauciet mani, — pusbalsī pavēlēju feldšerim, un viņš nezin kāpēc nevis atteica «labi», bet gan godbijīgi atbildēja: