Un kauls atkrita. Demjana Lukiča rokās palika tas, kas reiz bijusi meitenes kāja. Samalta miesa un kauli! Tas viss tika nomests sāņus, un uz galda atrādās meitene, kļuvusi par trešdaļu īsāka, ar sāņus pavilktu kājas stumbeni. «Vēl, vēl mazliet… Nemirsti,» iedvesmas pārņemts domāju, «izturi līdz palātai, ļauj man laimīgi izkulties no šī drausmīgā notikuma manā mūžā!»
Pēc tam sākās nosiēšana ar ligatūrām, tad, adatas turētājam knikstot, sāku retām šuvēm sašūt ādu… tomēr apstājos, attapos, apjēdzu… atstāju noteci.,, ieliku marles tamponu… Sviedri man aizmigloja acis, nu man šķita, ka esmu pirtī…
Es noelsos. Drūmi paskatījos uz stumbeni, uz vaska dzelteno seju. Iejautājos:
— JDzīva?
— Dzīva… — kā klusa atbalss reizē atsaucās feldšeris un Anna Nikolajevna.
— Vēl mirklīti dzīvos, — gluži bez skaņas, tikai ar lūpām vien feldšeris sacīja man pie auss. Tad aprāvās un delikāti ieteica: — Otru kāju varbūt labāk neaiztikt,
dakter? Varbūt pārsiesim ar marli.,. citādi netiks līdz palātai… Vai ne? Tomēr labāk, ja nenomirst operāciju zālē.
— Dodiet šurp ģipsi, — neizprptama spēka pārņemts, aizsmacis teicu.