— Ak tu žēlī… — vedējs iztrūcies iesāka, bet es nekādus iebildumus necēlu — manas kājas tik un tā bija pilnīgi nelietojamas.
— Ei, kur te kāds ir? Ei! — vedējs uzsauca un saplikšķināja rokas kā gailis spārnus. — Ei, atvedu dakteri!
Tūlīt aiz feldšera mājiņas tumšajām logu rūtīm parādījās sejas, pieplaka pie tām, durvis noklaudzēja, un es ieraudzīju, ka pār mauru uz manu pusi steberē vīrelis ap- skrandušā mētelītī un zābakos. Viņš goddevīgi un žigli norāva naģeni, piesteidzies pie manis un palicis divu soju attālumā, nez kāpēc kaunīgi pasmaidīja un piesmakušā balsī mani sveicināja:
— Labdien, biedri dakter!
— Kas jūs esat? — es noprasīju.
— Es būšu Jegoričs, — vīrelis stādījās priekšā,— šejienes sargs. Mēs jau jūs gaidījām, gaidījām …
Un viņš tūliņ pakampa čemodānu, uzmeta plecā un stiepa prom. Es sāku meimurot viņam pakaļ, velti pūlēdamies iebāzt roku bikšu kabatā, lai izvilktu naudas maku.
īstenībā cilvēkam vajag gaužām maz. Un pirmām kārtām viņam vajadzīga uguns. Atceros, posdamies uz nomaļo Murjevu, es jau Maskavā apņēmos izturēties solīdi. Zēniskā āriene man sagandēja dzīvi jau kopš pirmajiem soļiem_. Vajadzēja katram stādīties priekšā: