— Ārsts tāds un tāds.
Un ikviens noteikti pacēla uzacis un pārjautāja:
— Vai tiešām? Bet es domāju, ka jūs vēl esat students.
— Nē, esmu studijas beidzis, — es drūmi atbildēju un prātoju: «Nekas nelīdz, jāiegādājas brilles.» Taču pēc brillēm nebija nekādas vajadzības — acis man bija veselas, skatiena skaidrumu vēl nebija aptumšojusi dzīves pieredze. Tā kā nevarēju ar aceņu palīdzību izvairīties no mūžīgajiem tēvišķajiem un maigajiem smaidiem, centos apgūt īpašu izturēšanos, kas iedvestu cieņu. Mēģināju runāt nosvērti un pārliecinoši, straujas kustības pēc iespējas apvaldīt, iet, nevis skriet, kā to mēdz cilvēki divdesmit trīs gadu vecumā, tikko pabeiguši universitāti. Kā tagad, pēc daudziem gadiem, saprotu, tas viss man padevās gaužām vāji.
Tobrīd es šo savu nerakstīto uzvedības kodeksu pārkāpu. Sēdēju, čokurā sarāvies, vienās zeķēs — turklāt nevis kādā kabinetā, bet gan virtuvē — un kā uguns pielūdzējs jūsmīgi un kaisli stiepu pretī rokas plītī liesmojošām bērza šķilām. Pa kreisi no manis atradās apgāzts ktibliņš un uz tā mani zābaki, tiem līdzās gulēja gludi noplūkts gailis ar asiņainu kaklu un kaudze viņa raibo spalvu. Jo es, vēl gluži sastindzis, paguvu veikt virkni uzdevumu, kurus diktēja pati dzīve. Jegoriča sievai, smail- degunei Aksiņjai, uzticēju savas virējas pienākumus.