Jaunais cilvēks

Lai notiek tā!

(Visi dzer klusēdami.)

Priekšsēdētājs

Tev, mīļā, balss palaikam skaņas raisa

No dzimtām dziesmām pirmatnīgā dailē;

Jel, Mērij, padziedi mums vienmuļi un stiepti,

Lai mēs pēc tam jo kvēlāk priekā mestos,

Jo neprātīgāk — kā ikviens, kas reiz

No zemes šķirts kaut kādu rēgu miglā.

Mērija

(dzied)

Bija laiks, kad zeme dzimtā

Labā mierā ziedēja:

Ļaužu pazemībā rimtā

Piepildījās baznīca;

Mūsu bērnu čala jaukā

Šalca skolas istabās,

Sirpim līdzi gaišā laukā

Žiglā izkapts laistījās.

Tagad baznīca nīkst klusi,

Skolas durvis aizslēgtas;

Druva nolīkst pārbriedusi;

Tukši dārzi, birztalas;

Mājas vieta izdegusi

Visa sādža tagad šķiet —

Tikai kapsētā nav klusi,

Turpu ļaužu gaitas iet.

Nomirušos šurpu vaidot

Katru brīdi dzīvie nes,

Biklas lūgsnas dievam raidot,

Lai tas pieņem dvēseles!

Katru brīdi vajag vietas;

Kaps pie kapa spiežas klāt

Tā kā ganāmpulks, kad šķietas

Sevi bailēs pasargāt!

Un, ja manu jaunu dienu

Agrā nāve dzīvot liegs,

Mīļais, atceries to vienu —

Tev, kas biji viss mans prieks,

Lūdzu: mirusi kad būšu,