Netuvojies Dženijai;

Vairies lūpu sastingušo,

Nepieskaries mirušai.

Steidzies atstāt ciemu dzimto!

Prom uz tālu malu ej,

Sirds lai saldās sērās rimtu,

Atpūšoties dvēselei.

Reiz šis mēris nīks un bālēs —

Atnāc tad uz kapsētu;

Dženija pat debess tālēs

Gaidīs savu Edmondu!

Priekšsēdētājs

Paldies par tavām dziļām domām, Mērij,

Paldies par tavu sēru pilno dziesmu!

Jau senlaikos tāpat ir mēris, liekas,

Sos jūsu kalnus, lejas piemeklējis

Un skanējušas žēlabainas gaudas,

Kur tagad krastos jautri palo strauts,

Plūst rāmā mierā upe savu gaitu

Caur pirmatnību tavā dzimtenē.

To drūmo gadu, kurā senāk krita

Par upuriem daudz labo, drosmīgo,

Nu tagad tikai reti piemin gans

Ar savu dziesmu vienkāršu un sēru,

Un patīkamu … Nē! nudien, nekas

Tik dziļi neskumdina svētku līksmē

Kā drūma dziesma, kuru atmin sirds!

Mērija

Ai, kaut es vienmēr būtu dziedājusi

Tik sava tēva dzimtā būdiņā!

Tēvs, māte manu dziesmu iemīlēja;

Un liekas man, ka pati sevī klausos

Un dziedu vēl es mūsu dzimtā sētā —

Bij salda mana balss tai laikā: tā

Bij manas nevainības balss .. .

L u i z a

Nav modē

Vairs tamlīdzīgas dziesmas! tomēr ir

Vēl sirdis vienkāršas: it viegli izkūst