Ar dzīrošanu brāzmaino!

Ir cīņā vienmēr skurbums straujš

Gan tur, kur bezdibenis kraujš,

Gan satrakotā okeānā

Ar viļņiem tumsā baismīgā

Un Arābijas smilšu aukā,

Un Mēra dvašā nāvīgā.

Viss, kas ar bojā eju draud,

Ļauj sirdij, lai tā baudu jaud,

Kaut izskaidrot to neiespējam —

Tā nemirstības ķīla, šķiet!

Un laimes daudz tam sajutējam,

Kas uztraukumā baudu vied.

Un tāpēc — slava, Mēri, tev!

Mēs drosmi sargos jūtam sev

Un tavam vārdam durvis veram!

Salc kausos vīna plūdums plats,

Mēs Šķīstās Rozes elpu dzeram —

Varbūt to elpo … Mēris pats!

(Ienāk recs garīdznieks.)

Garīdznieks

Jūs bezdievīgo dzīru neprātīgie!

Ar līksmību un netiklības dziesmām

Par drūmo sastingumu gānāties,

Ko izpleš visam pāri pati nāve!

Kur žēlabainu bēru šausmas māc,

Pie bālām sejām kapos dievu lūdzu,

Bet jūsu nicināmā līksmošana

Pat zārku mieru samulsina — zemei

Pār mirušajiem nelaiķiem liek drebēt!

Ja sirmgalvju un veco sievu lūgsnas

Šo kopu nāves bedri nesvētītu —

Man būtu jādomā, ka velnu bari

Jau kāda bezdievīgā garu plosa

Un ņirgādamies aizrauj elles tumsā.

Vairākas balsis

Par elli viņš kā meistars rimāt prot!