Vecais Koskušs alkaini ieklausījās. Redze tam sen jau bija izdzisusi, bet dzirde vēl asa, un visklusākā skaņa iestravoja blāvi mirgojošajā apziņā, kas gan vēl mājoja aiz sažuvušās pieres, taču vairs netiecās pretī tam, kam jānotiek pasaulē ap viņu. Aha, tā ir Sitkumtoha, viņa spalgā balsī lamā suņus, ar dunkām un belzieniem dzī- dama tos aizjūgā. Sitkumtoha ir viņa meitas meita, taču viņai nav vaļas pat domas pakavēties pie vārgā vec­tēva, kas vientuļi sēž sniegā, visu piemirsts un pamests. Janojauc nometne. Gaida garš ceļš, bet īsā diena vairs negrib kavēties. Viņu sauc dzīve un dzīves pienā­kumi, ne jau nāve. Bet vecais vīrs pašlaik ir tik tuvu nāvei.

Šī doma Koskušam uz mirkli uzvēdīja šausmas, un večuks pastiepa nevarīgo roku, lai trīsošiem pirkstiem ap­raudzītu mazo zaru kaudzīti sev līdzās. Pārliecinājies, ka tā tiešām tur ir, viņš atkal aizbāza roku aiz noplukušā kažociņa un no jauna sāka klausīties. Pussasalušu aļņādu grabēšana viņam vēstīja, ka virsaiša telts jau nojaukta un vīri pašlaik blietē ādas un tin ērti nesamā baķī. Vir­saitis ir viņa dēls, stalts un spēcīgs vīrs, cilts galva un varens mednieks. Sievietes pūlējās ar iedzīves priekšmetu vākšanu, un viņa balss parmeta tām tūļību. Vecais Kos­kušs centās labi ieklausīties. Šo balsi taču viņš dzird pēdējo reizi.