Nu jau nojaukta Džīhova telts! Un Tuskena arī! Septiņas, astoņas, deviņas … Tikai šamaņa telts, jādomā, vēl palikusi nenovākta. Klau! Nu jau darbojas arī ap to. Viņš dzirdēja, kā šamanis purpinādams krauj teltis ādas nartās. Iepinkšķas bērns, un sieviete, to mie­rinādama, maigā, dūdojošā balsī kaut ko dungo. Mazais Kutī, sirmgalvis nodomāja. Tas ir ņerkstīgs bērnelis ar pavāju veselību. Jādomā, tas drīz vien nomirs, un tad viņi atkausēs dobi sasalušajā tundrā un virsū sakraus ak­meņus, lai tini netiek klāt. Nu, bet kāda tam nozīme? La­bākajā gadījumā nodzīvos vēl dažus gadus, biežāk stai- gāclams ar tukšu vēderu nekā ar pilnu. Tik un tā sagai­dīs nāve — mūžam badainā un par visiem badainākā.

Un kas tur notiek? Ā, tur vīri sien nartas un savelk siksnas. Koskušs klausījās — viņš, kas vairs nesaklausīs neko. Pātagas plīkšķēdamas cērtas suņu barā. Dzi, tie kauc! Kā tie neieredz smagā ceļa pūliņus! Nartas pēc nartām gausi un klusi aizšļūc garām. Projām ir. Viņi ir aizgājuši no vecā vīra dzīves, un pēdējā rūgtā stunda viņam jāsagaida vienam. Nē. Zem mokasīniem nočirk­stēja sniegs, un blakus nostājās kāds cilvēks; uz Koskuša galvas uzgula viegla roka. Labs gan viņam dēls, ka to izdarīja. Viņš atcerējās citus sirmgalvjus, kuru dēli vis nebija aizkavējušies pēc tam, kad cilts ļaudis aizbrauca. Bet viņa dēls vēl palicis. Vecā domas aizklaiņoja pa­gātnē, līdz jaunā vīrieša balss atsauca tās atpakaļ.