Vecais vīrs dzirdēja, ka loks blīvējas arvien ciešāk. Viņš draudīgi savicināja degošo zaru, un ņurdoņa izvērtās rēcienos, tomēr elsājošo zvēru bars pat nedomāja izklīst. Te viens pabīdīja uz priekšu krūtis, pēc tam pievilkdams arī auguma pakaļdaļu, te otrs, te trešais, bet neviens pats nekāpās atpakaļ. Kālab gan turēties pie dzīves? — Koskušs jautāja pats sev un nosvieda gruzdošo sprunguli sniegā. Tas nočūkstēja un apdzisa. Lokā čurnošie vilki satraukti ieņurdējās, bet palika uz vietas. Vēlreiz Koskuša acu priekšā pavīdēja vecā briežu tēviņa pēdējā cīņa, un tad sirmgalvis gurdi nolaida galvu uz ceļiem. Kāda tam galu galā nozīme? Vai tāds nav dzīves likums?