Varbūt viņa dēla sirds atmaigs un tas ar su­ņiem atgriezīsies pie vecā tēva, lai vestu viņu cilts ļaudīm līdzi uz turieni, kur aļņu, ka biezs, un sāni tiem smagi nokārušies aiz treknuma.

Viņš sasprindza dzirdi, un nerimtīgās smadzenes uz brīdi palika bezdarbīgas. Ne mazākā troksnīša — itin nekā. Viņš vienīgais dvašoja visu skaujošajā Lielajā Klu­sumā. Kāda vientulība! Klau! Kas tas? Drebuļi pāršalca pār viņa ķermeni. Labi pazīstams, gari stiepts kauciens pāršķēla klusumu, un tas bija pavisam tuvu. Koskuša saturnsušo acu priekšā atainojās redzējums: briedis, ve­cais briežu tēviņš, ar saplosītiem gurniem un asinīm no­plūdušiem sāniem, ar saboztām krēpēm, mētā zemu no­liektos, milzīgos, žuburainos ragus, aizstāvēdamies līdz pēdīgam. Viņš redzēja pazibam pelēkos ķermeņus, re­dzēja gailošās acis, gari izkārtās mēles, slienainos ilkņus. Un viņš redzēja, ka loks nepielūdzami saslēdzas arvien ciešāk un ciešāk, līdz kļūst par tumšu punktu izmīdītā sniega klaja vidū.

Auksts purns piedūrās Koskuša vaigam, un no šī skā- riena viņa dvēsele mirklī atgriezās tagadnē. Viņa roka strauji pasniedzās pie ugunskura un izrāva degošu sprun­guli. Iedzimtās bailes no cilvēka uz brīdi pārmāca zvēru, un tas atkāpās, izgrūzdams garu saucienu — aicinājumu ciltsbrāļiem, tie tūdaļ alksmīgi atsaucās, un drīz visap­kārt saslēdzās zemei pieplakušu, pelēku ķermeņu loks; no vilku rīklēm lāsoja slienas.