Un beidzot paliek slēdziens viens — Kā kauliņus tos dzīve sēja, Bet ta ir spēle, kur mūždien Dažs zelia ielikums iet vējā.

Viņi abi ar pūlēm klunkuroja lejup pa slīpo krastu, un tas, kurš gāja pa priekšu, reiz gandrīz paklupa uz klints asajām šķautnēm. Viņi bija piekusuši un novārguši, un viņu sejās bija iegulusies gurda pacietība, kāda rodas pēc ilgi ciestām grūtībām. Pleci viņiem līka zem segas ietīto, ar siksnām piestiprināto saiņu smaguma. Siksna bija katram apmesta arī ap pieri un palīdzēja noturēt saini. Katrs nesa pa šautenei. Viņi gāja salīkuši, pleci bija pastiepti uz priekšu, kakls vēl vairāk, bet acis no­durtas.

—   Ja mums tagad būtu kaut pāris no tām patronām, ko paglabājām slēptuvē, — sacīja otrs ceļa vīrs.

Viņa balss bija drūma un apatiska. Viņš runāja vien­aldzīgi, un pirmais gājējs, ieklupis duļķainajā straumē, kas mutuļoja pār akmeņiem, pat neko neatbildēja.

Otrs sekoja viņam pa pēdām. Viņi nenovilka apavus, lai gan ūdens bija auksts kā ledus — tik auksts, ka ap po­tītēm kājas iesāpējās un pēdas tūliņ sastinga. Vietām ūdens sniedzas viņiem līdz ceļiem, un abi gājēji grīļoda­mies taustīja ar kājām upes dibenu.

Tam, kurš gāja iepakaļ, paslīdēja kāja uz gluda ak­mens, viņš gandrīz pakrita, taču ar lielām pūlēm noturē­jās un skaļi iekliedzās aiz sāpēm.