Viņam, acīm redzot, bija apreibusi galva, viņš sagrīļojās un izstiepa uz priekšu brīvo roku, it kā meklēdams atbalstu gaisā. Atguvis līdz­svaru, vīrs spēra soli uz priekšu, bet atkal sagrīļojās un gandrīz nokrita. Tad viņš apstājas kā piekalts un palūko­jās uz savu ceļa biedru, kas ne reizes nebija atskatījies.

Mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, it kā cīnīdamies pats ar sevi. Tad izsaucās:

—   Paklau, Bili, esmu izmežģījis kāju!

Bills brida tikai uz priekšu pa duļķaino straumi. Viņš neatskatījās. Otrs redzēja viņu aizejam, un, lai gan šā vīra seja palika tikpat neizteiksmīga kā iepriekš, viņa acis kļuva līdzīgas ievainota brieža acīm.

Bills jau bija izsvempies pretējā krastā un neatskatī­damies lurpināja savu ceļu. Otrs stāvēja strauta vidu un noskatījās viņam pakaļ. Viņa lūpas viegli nodrebēja un cietās, brūnās ūsas, kas sedza muti, noraustījās. Viņš aplaizīja lūpas ar mēli.

—   Bili! — viņš iesaucās.

Šai saucienā izskanēja stipra, nelaimē iekļuvuša cil­vēka lūgums, bet Bills neatskatījās. Vīrs redzēja viņu aizejam, grīļainā gaita neveikli ķepurojamies un svempja- mies augšā pa slīpo nokalni pretī neskaidrajai apvāršņa malai, kas saplūda ar zemo pauguru. Viņš noskatījās, ka ceļa biedrs sasniedza pakalna, muguru un pazuda aiz tas. Tad viņš novērsās un lēnām aplaida skatienu pasaulei, kas viņam nu palika, kad Bills bija aizgājis.