Uzlēca spoža saule, un visu rīta cēlienu cilvēks klupdams un krizdams gāja mirdzošās jūras un kuģa virzienā. Laiks bija jauks. Bija iestājusies īsā atvasara, kā tas šai apvidū parasts. Tā varēja ilgt nedēļu, varēja izbeigties rīt vai parīt.
Pēcpusdienā viņš uzdūrās pēdām. Tās bija cilvēka pēdas, kas nebija gājis, bet līdis četrrāpus. Viņam iešāvās prātā, ka tas varētu būt bijis Bills, bet šī doma nesatrauca viņa trulo vienaldzību. Viņā vairs nebija ziņkāres. Viņam bija zudusi katra spēja reaģēt uz iespaidiem. Viņš vairs nejuta sāpju. Vēders un nervi bija iemiguši. Viņu dzina uz priekšu tikai dzīvības dziņa. Viņš bija ļoti piekusis, bet dzīvība viņā negribēja dzist. Un tāpēc, ka tā negribēja dzist, viņš vēl arvien ēda purva ogas un grunduļus, dzēra karsto ūdeni un neizlaida no acīm slimo vilku.
Viņš gāja pa otra cilvēka pēdām un drīz vien ieraudzīja viņa ceļa galu — dažus nesen apgrauztus kaulus mitrajā sūnā, kurā vēl bija palikušas vilku ķetnu pēdas. Turpat mētājās cieši piebāzts briežādas maisiņš — tāds pats, kāds bija viņam, tikai asu zobu apgrauzts. Viņš pacēla šo maisiņu, lai gan tāds smagums bija gandrīz par lielu viņa vārgajiem pirkstiem. Tātad Bills līdz pašām beigām nebija šķīries no tā. Ha-ha! Viņš var pasmieties par Billu.