Viņa kustības bija lēnas. Viņš trīcēja kā paralītiķis. Gribēdams saplūkt sausas sūnas, viņš pārliecinājās, ka nevar piecelties kājās. Veltīgi izmēģinājies, sāka vilkties četrrāpus. Reiz viņš nokļuva pavisam tuvu slimajam vilkam. Tas negribot pakāpās atpakaļ, laizīdams žokļus ar mēli, ko tikko varēja pakustināt. Cilvēks ievēroja, ka mēlei nebija parastais veselīgais sarkanums, tā bija dzel- tcni brūna un šķita pārklāta ar biezām, pa pusei sakaltušām gļotām.
Padzēries karstu ūdeni, viņš juta sevī pietiekami daudz spēka, lai pieceltos kājās un pat ietu, cik labi vien mirējs spēj staigāt. Gandrīz ik mirkli viņam vajadzēja apstāties un atpūsties. Cilvēks gāja gurdiem un nedrošiem soļiem, un tādiem pašiem gurdiem un nedrošiem soļiem viņam pa pēdām sekoja vilks; kad pienāca nakts un mirdzošā jūra iegrima tumsā, cilvēks bija ticis krastam tuvāk ne vairāk par četrām jūdzēm.
Visu nakti viņš dzirdēja klepojam slimo vilku un šad tad briežu maurošanu. Visapkārt bija dzīvība, spēka un veselības pilna dzīvība, un viņš zināja, ka slimais vilks nāk viņam pa pēdām cerībā, ka cilvēks nomirs pirmais. No rīta, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka vilks raugās viņā skumīgi un kāri. Tas bija pieplacis pie zemes, iemiedzis asti kājstarpi, kā nožēlojams un padzīts suns. Tas drebēja aukstajā rīta vējā un žēli atņirdza zobus, kad cilvēks uzrunāja to aizsmakušā čukstā.