Viņš gāja neapstādamies, ar izmisuma pilnu apņēmību, nepievērsdams uzmanību sāpēm, viņš rausās augšā pa nogāzi uz pakalna galu, aiz kura bija nozudis viņa biedrs, un viņš izskatījās vēl neveiklāks un smieklīgāks par Biliu, kad tas te bija klupis un ķepurojies. Bet no kalngala viņa priekšā atklajās lēzena ieleja, kura neviena nebija. Viņš atkal sāka cīnīties ar bailēm, pārvarēja tās, pavilka saini vēl vairāk uz kreiso plecu un klibodams kapa leja.
Ieleja bija purvaina, bieza sūnu kārta bija piesūkusies ar ūdeni kā sūklis. Ūdens no kājapakšas apšlāca viņu pie katra soļa, un ikreiz, kad viņš cēla kāju ārā no slapjās sūnas, tā, ūdenim žļurkstot, negribīgi palaida kāju vaļā no sava tvēriena. Cilvēks izraudzījās sev ceļu no ciņa uz cini pa sava biedra pēdām, gan apiedams klinšakmeņus, kas rēgojās kā saliņas sūnu jūrā, gan kāpdams tiem pāri.