Zemu pie apvāršņa nespodri gruzdēja saule, ko gandrīz aizklāja bieza migla un dūmaka — bezveidīga un netverama. Cilvēks izvilka pulksteni., pārvietodams visu auguma svaru uz vienas kājas. Pulkstenis rādīja četri, un, ta kā bija jūlija beigas vai augusta sākums — jau apmēram nedēļu vai divas viņš vairs neskaitīja dienas, — tad tomēr zināja, ka saule atrodas ziemeļrietumos. Viņš paskatījās uz dienvidiem un nodomāja, ka kaut kur aiz šiem kailajiem pauguriem guļ Lielais Lāča ezers; viņš arī zināja, ka turpat aiz neauglīgā Kanādas līdzenuma stiepjas Polārais loks. Upīte, kurā viņš stāvēja, biia Koper- mainas upes pieteka, bet tā savukārt plūda uz ziemeļiem un ietecēja Kronēšanas līcī un Ziemeļu Ledus okeāna. Viņš tur nekad vēl nebija bijis, bet bija to visu redzējis Hudzona līča sabiedrības kartē.
Viņa skatiens atkal pārslīdēja lokam, kurā viņš bija palicis. Tā nebija iepriecinoša ainava. Visapkārt stiepās apvāršņa izplūdusī līnija. Visi pakalni bija zemi. Ne koku, ne krūmu, ne zāles — nekā, tikai milzīgs un baigs tuksnesis, un acīs viņam aši pavīdēja bailes.
— Bili! — viņš nočukstēja un tad vēlreiz: — Bili!
Viņš sarāvās, stāvēdams duļķainajā ūdenī, it kā apkārtējais bezgalīgais plašums nomāktu viņu ar nepārvaramu spēku un nežēlīgi satriektu ar savu briesmīgo mieru.