Viņa prāts darbojās tikpat stūrgalvīgi kā ķermenis, un viņš piespieda sevi domāt, ka Bills nav viņu pametis, ka Bills katrā ziņā gaida viņu pie laivas. Viņam bija tā jādomā, citādi nebūtu nekādas jēgas cīnīties, atliktu tikai apgulties un nomirt. Saules nespodrajai ripai lēni slīgstot uz ziemeļrietumiem, cilvēks vairākkārt aprēķināja katru soli ceļā, ko viņš noies kopā ar Billu, bēgot uz dienvidiem no tuvās ziemas. Un viņš atkal un atkal domās pārskaitīja pārtikas krājumus, kas bija noglabāti slēptuvē, un pārtikas krājumus Hudzona līča sabiedrības apmetnē. Viņš jau divas dienas nebija neko ēdis un arī pirms tam ilgu laiku bija izticis tikai ar mazumu. Bieži vien viņš noliecas, rāva bālās purva ogas, meta tās mutē, pasūkāja un norija. Purva oga ir drusciņa sēklu ūdeņainā apvalkā. Ūdens mutē izzūd, paliek ko sūkāt tikai cietās un rūgtās sēklas. Cilvēks zinaja, ka šīs ogas nav barojošas, tomēr pacietīgi tās sūkāja, jo cerība ir stiprāka par zināšanu un neņem vērā pieredzi.
Ap pulksten deviņiem viņš pret asu akmeni sadauzīja kājas īkšķi un aiz liela vājuma un pārguruma sagrīļojās un pakrita. Kādu laiku viņš nekustēdamies gulēja uz sāniem. Tad viņš atbrīvojās no saiņa siksnām un neveikli saslējās sēdus. Tumsa vēl nebija sabiezējusi, un vieglajā mijkrēslī viņš sāka taustīties pa klinšakmeņiem un plūkt sausu sūnu. Savācis veselu kaudzīti, viņš iededzināja ugunskuru — gruzdošu, dūmainu ugunskuru — un uzlika katliņa vārīties ūdeni.