Viņš atraisīja saini un vispirms saskaitīja sērkociņus. To bija sešdesmit septiņi. Lai būtu drošs, viņš pārskaitīja trīs reizes. Viņš sadalīja sērkociņus vairākās daļas, ietina pergamenta papīra un paslēpa vienu žūksnīti tukšajā ta­bakas makā, otru — aiz apdilušās cepures oderes un trešo zem krekla uz krūtīm. Kad tas bija izdarīts, viņu piepeši pārņēma paniskas bailes, viņš iztina sērkociņus un pār­skaitīja no jauna. To bija tikpat, cik iepriekš, — sešdesmit septiņi.

Pēc tam viņš pie uguns izžavēja izmirkušos apavus. No mokasīniem bija palilaišas pāri tikai skrandas, no segas sašūtās zeķes vietām bija izdilušas cauras, un kajas bija noberztas līdz asinīm. Izmežģītā potīte pulsēja, un viņš to uzmanīgi aplūkoja. Tā bija satūkusi un tikpat resna ka celis. Viņš noplēsa garu strēmeli vienai no savām divām segām un cieši pārsēja potīti. Tad viņš noplēsa vēl da­žas strēmeles un aptina sev ap kājām, tām vajadzēja aiz­stāt kā zeķes, tā mokasīnus. Beidzot viņš izdzēra kar­sto, kūpošo ūdeni, uzvilka pulksteni un ietinās segās.

Viņš gulēja kā nosists. Ap pusnakti uz īsu brīdi sa­tumsa, un drīz atkal sāka aust gaisma. Saule uzlēca zie­meļaustrumos, pareizāk sakot — tanī pusē sāka vizēt ausma, pašu sauli klāja pelēki mākoņi.