— Rūķi jāapbalvo, — burve teica pati sev. — Es viņiem atļaušu savos mežos nomedīt tik daudz zvēru un upēs nozvejot tik daudz zivju, cik vien viņi vēlas . ..
Seno karalistu un impēriju vēstures Arahna nelasīja.
— Feoma karaliste … Balanagara impērija … Varenais iekarotājs Agranats .. . Kam kāda daļa gar šiem ēnu valstībā aizgājušajiem rēgiem?
Par hroniku viņa sāka interesēties tikai ar to brīdi, kad atrada vēsti par princi Bofaro, kurš pirms tūkstoš gadiem dzīvojis Rietumu zemē. Bofaro sadomājis gāzt no troņa savu tēvu, jo tas, pēc viņa domām, valdīja jau pārāk ilgi.1
Dēla nepateicība ļauno sievieti nepārsteidza. Arī viņa pati taču bija apzagusi savu māti, nočiepusi tai visus buršanas amata piederumus. Tas vēl nekas: viņa aizveda tai padotos rūķus no lielās pasaules uz Burvju zemi, atstādama nevarīgo vecenīti vientuļi nodzīvot savu mūžu.
Arahna ar interesi izlasīja, kā Bofaro un viņa piekritēji, izdzīti mūžīgā trimdā drūmajā Pazemes valstībā, iekārtojušies tur dzīvei. Viņi sāka iegūt metālus, tāpēc tos iesauca par Pazemes kalnračiem. Burve ar interesi izlasīja, kā pirmais Alas karalis Bofaro, nespēdams dot priekšroku kādam no septiņiem dēliem, iecēla tos visus par troņmantniekiem un tie sāka valdīt pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Kad hronists stāstīja, kāds juceklis un putrojums ar to izcēlies, burve bija sajūsmā.