—     Tomēr jāuzzina, — viņa noburkšķēja, — cik ilgi turpinā­jies miegs, ko man uzbūra Gurikaps.

Viņa iztaujāja Kastaljo par lielo burvi. Arahna sajuta ļaunu prieku, uzzinādama, ka jau daudzās paaudzēs neviens šajā no­vadā nav pat dzirdējis par brīnumdari ar tādu vārdu.

—     Pārrēķinājies gan, balodīt! — Arahna dzēlīgi iesmējās. — Tevis vairs sen nav pasaulē, bet es dzīvoju, un tagad mani neviens netraucēs rīkoties šajā zemē tā, kā es gribēšu.

Kastaljo pastāstīja burvei, ka skapī glabājoties daudz rok­rakstu — Burvju zemes hronika. Lai kaut ko uzsāktu pret šīs nošķirtās pasaulītes iedzīvotājiem, Arahna nolēma vispirms iepazīties ar tās vēsturi. Ja nu aizritējušos gadsimtos atkal pa­rādījies kāds varens brīnumdaris, no kura jāpiesargās?

RUĶU HRONIKA

Arahna sāka lasīt. Pergamenta tīstokļi bija numurēti, tātad nebija grūti rast sākumu. Burve nebija diez kāda grāmatniece, tāpēc lasīšana vedās gausi.

Vēstījumu par seniem laikiem Arahna pārskatīja nevērīgi. Tikai hronista stāstu par to, kā viņu, Arahnu, iemidzinājis Guri­kaps, viņa lasīja un pārlasīja ļoti cītīgi. Viņa uzzināja, ka lab­sirdīgais burvis atļāvis rūķiem pārnest viņas nejūtīgo ķermeni uz alu un apkopt to, lai saglabātu uz ilgiem gadu simteņiem. Kad Arahna izlasīja, cik uzmanīgi viņas pavalstnieki pasargā­juši to no laika postošā iespaida, pat viņas cietsirdīgajā dvēselē aizkustējās kaut kas līdzīgs pateicībai.