Četras fejas devās ceļā vienā un tajā pašā laikā un bija nepatīkami pārsteigtas, aci pret aci sastapdamās jaunajā vietā. Viņas mazliet pastrīdējās, bet karu sākt neiedrošinājās un sadalīja Burvju zemi.
— Būtu šīs tarkšķēs mēģinājušas manā laikā noņemties ar dalīšanu! — Arahna nikni iesaucās. — Es viņām parādītu!
Labo burvju pavalstnieki turpināja savu laimīgo, mierīgo dzīvi, toties rūgts liktenis piemeklēja Gremoņus, kas bija padoti Gingemai, un Alirkšķoņus, kurus pārvaldīja Bastinda.
NESENO LAIKU NOTIKUMI
Lēni vilkās gadu simteņi. Arahna gulēja burvju miegā, četras fejas vai nu labi, vai slikti pārvaldīja savas tautas. Bet, lūk, gadu četrdesmit pirms burves pamošanās notika dīvains gadījums. Reiz viesuļvētras laikā Burvju zemes centrā no mākoņiem nolaidās milzu balons; zem balona karājās grozs, un no tā uz zemes nolēca cilvēks raibā uzvalkā un dīvainu cepuri galvā. Savādais svešinieks stādījās priekšā kā Gudvins, un turienes iedzīvotāji uzskatīja viņu par Lielo Burvi: viņš taču bija nolaidies no debesīm un, kā pats teica, esot tuvs draugs Saulei.[2]