Viegls vasaras vējš žūžo egļu biezoknī, un strauts risina savu liego melodiju pār apsūnojušiem akmeņiem. Tauriņi laidelējas saulgozī, un no visām pusēm plūst iemidzinošā bišu sanoņa. Viss ir tik kluss un mierīgs, un es te sēžu pārdomās un nevaru norimt. Tas ir klusums, kas laupa man mieru. Tas šķiet nereāls. Visa pasaule ir mierīga, bet tas ir klusums pirms vētras. Es sasprindzinu dzirdi un jutekļus, lai nojaustu kaut ko par šo draudošo vētru. Ak, kaut tā tikai nenāktu par ātru! Kaut tā tikai nenāktu par ātru![2]

Nav brīnums, ka esmu nemiera pilna. Es domāju un domāju un nevaru vien beigt domāt. Tik ilgi esmu atra­dusies pašā dzīves gūzmā, ka tagad apkārtnes klusums un miers nomāc mani un es nevaru atvairīt domas, ka var atkal uzbrāzties trakais nāves un iznīcības viesulis. Alanās ausīs vēl skan ievainoto kliedzieni, un es redzu, tapat kā reiz jau tiku redzējusi,[3] kā plosa un sakropļo ziedošo, daiļo jaunatni, kā ar varu izrauj dvēseli no lepnā ķermeņa un aizsviež to nebūtībā. Tā mēs, nabaga mir­stīgie, izbeidzam savu dzīvi, lauzdamies caur asinīm un postu, lai nestu pasaulei ilgstošu mieru un laimi.

Un es esmu tik vientuļa. Ja es nedomāju par to, kam jānāk, tad domāju par to, kas bijis un nav vairs, — par savu ērgli, kura nenogurdināmie spārni nesa viņu cauri izplatījumam, pretī viņa nerietošajai saulei, cilvēces brī­vības liesmainajam ideālam. Es nevaru sēdēt dīkā un gaidīt uz lielo notikumu, ko viņš sagatavojis, kaut pats to vairs neredzēs. Tam viņš ziedojis savus spēka gadus un atdevis par to savu dzīvību. Tas ir viņa roku darbs. Tas ir viņa radits.[4]