Un tāpēc šinī baigajā gaidu laikā es gribu rakstīt par savu dzīves biedru. Es esmu vienīgā no dzīvajiem, kas var spilgtāk apgaismot viņa raksturu, un tik cildenu raksturu nevar vien pietiekami spilgti parādīt. Viņš bija liels gars, un, kaut mana mīla kļūst aizvien nesavtīgāka, tomēr manas lielākās sāpes ir tās, ka viņam nebija lemts piedzīvot nākamības ausmu. Tas nevar neizdoties, jo viņš to sagatavojis ar tādu neatlaidību un pārliecību. Vai, Dzelzs papēdim! Drīz nomāktā cilvēce gūs pār to virs­roku. Un, kad atskanēs kaujas sauciens, sacelsies visas pasaules strādnieku pulki. Pasaules vēsture nebūs neko tamlīdzīgu pieredzējusi. Strādnieki būs vienoti, un pirmo reizi visā pasaulē uzliesmos starptautiska revolūcija.[5]

Jūs redzat, ka domās esmu nākamajās dienās. Esmu tās pārdzīvojusi neskaitāmas reizes dienu un nakti, tā ka tās vienmēr stāv manu acu priekšā. Tāpēc es nevaru domāt par savu dzīves biedru, nedomājot par tām. Viņš bija šā darba dvēsele; un kā lai es tos domās šķiru vienu no otra?

Kā jau minēju, es vienīgā varu spilgtāk apgaismot viņa raksturu. Visiem zināms, ka viņš grūti strādāja brīvības labā un smagi cieta. Cik grūti viņš strādāja un cik smagi cieta, to es zinu vislabāk, jo šinīs divdesmit trauksmai­najos gados biju kopā ar viņu un pazīstu viņa pacietību, viņa nenogurstošo cenšanos, viņa bezgalīgo ziedošanos tam darbam, kam viņš tagad, tikai pirms diviem mēne­šiem, atdeva savu dzīvību.

Mēģināšu vienkāršos vārdos pastāstīt, kā Ernests Everhards ienāca manā dzīvē — kā es pirmoreiz iepazinos nr viņu, cik dižens viņš izveidojās, līdz es kļuvu daļa no viņa, un kādas milzu pārvērtības viņš radīja manā dzīvē. Ta jūs varēsiet lūkoties viņā ar manām acīm un iepazī­ties ar viņu, kā es to darīju, — iepazīties ar viņu visu, izņemot to, kas man pārāk svēts un dārgs, lai es par to runātu.