Pie šiem vārdiem visi sāka skaļi protestēt.
— O, es neapšaubu jūsu godīgumu, — Ernests turpināja. — Jūs esat godīgi. Jūs sludināt to, kam jūs ticat. Te meklējams jūsu spēks un jūsu vērtība — kapitālistu šķirai. Bet, ja jūsu ticībai rastos cits virziens, kas apdraudētu pastāvošo iekārtu, jūsu maizestēviem vairs nepatiktu jūsu svētrunas un jūs atceltu no amata. Šad un tad jau kaut kas tamlīdzīgs notiek, vai ne? [14]
šoreiz neviens nerunāja pretī. Garīdznieki sēdēja mēmā padevībā, vienīgi Dr. Hemerfīlds noteica:
— Ja viņu uzskati nepareizi, viņus lūdz atteikties no amata.
— Citiem vārdiem sakot, ja viņu uzskati nav pieņemami, — Ernests atbildēja un turpināja: — Un tāpēc es jums saku, strādājiet tāpat vien tālāk, pelniet savu algu ar svētrunām, bet lieciet, dieva dēļ, strādnieku šķiru mierā! Jūs atrodaties ienaidnieka nometnē. Jums nav nekā kopīga ar strādnieku šķiru. Jūsu rokas ir mīkstas, jo citi strādā jūsu labā. Jūsu vēderi ir tauki aiz barības pārpilnības. (Pie šiem vārdiem Dr. Bolingfords sarāvās, un visu skatieni pievērsās viņa krietni apjomīgajam vēderam. Par viņu mēdza runāt, ka viņš kopš gadiem neesot redzējis savas kājas.) Jūsu galvās ir tikai tās mācības, kuras kā pīlāri balsta pastāvošo iekārtu. Jūs esat algotņi (es pieņemu, ka godīgi algotņi), tāpat kā šveiciešu gvardi[15]. nu, tad kalpojiet uzticīgi par savu maizes riecienu un darba algu! Apsargājiet ar savām svētrunām savu maizestēvu intereses, bet nenāciet lejā pie strādnieku šķiras, lai kalpotu tai kā viltus vadoņi! Kā godīgi cilvēki jūs nevarat atrasties vienlaicīgi divās nometnēs. Strādnieku šķira ir iztikusi bez jums. Ticiet man, tā iztiks arī turpmāk. Un pat vēl vairāk — bez jums tā iztiks labāk.