— Mans gars ir mana karaļvalsts, — skanēja atbilde.
— Citiem vārdiem sakot, jūs dzīvojat pa mākoņiem. Bet es esmu pārliecināts, ka jūs ierodaties zemes virsū ēšanas reizēs vai arī zemestrīces laikā. Bet sakiet, dok- lor, — vai zemestrīces laikā jums nav bail, ka jūsu bezmiesīgo ķermeni neķer kāds bezvielas ķieģelis?
Tanī pašā mirklī Dr. Hemerfīlds neapzinīgi pieskārās ar roku galvai, kur viņam bija rēta zem matiem. Ernests bija nejauši izvēlējies ļoti piemērotu salīdzinājumu. Lielās zemestrīces[12] laikā Dr. Hemerfīldu gandrīz bija nositis sabrūkošs dūmenis. Visi sāka skaļi smieties.
— Nu? — Ernests ievaicājās, kad jautrība bija nori- musies. — Jūsu pretpierādījumus!
Un klusumā viņš atkārtoja vēlreiz: — Nu? — Tad viņš piemetināja:—Jūsu klusēšana nav diezin cik laba atbilde.
Bet Dr. Hemerfīldam šobrīd pietika — un cīņa ņēma jaunu virzienu. Ernests izaicināja garīdzniekus uz katra soļa. Ja viņi apgalvoja, ka pazīstot strādnieku šķiru, viņš pateica viņiem īstu patiesību, pierādīja, ka viņi nekā nezina par strādnieku šķiru, un uzaicināja apgāzt viņa pierādījumus. Viņš meta tiem acīs faktu pēc fakta, neļāva tiem pacelties mākoņos, atsauca tos atpakaļ pie zemes un tās faktiem.
Cik skaidra man ataust atmiņā šī aina! Es vēl tagad dzirdu šo kareivīgo pieskaņu viņa balsī, kad viņš uzbruka saviem pretiniekiem ar faktiem, un katrs no tiem bija kā pātagas cirtiens. Viņš bija nežēlīgs. Viņš neprasīja saudzības un nesaudzēja neviena.[13] es nekad neaizmirsīšu to cirtienu, ko viņš tiem beigās deva.
— Jūs esat šovakar vairākkārt atzinušies, pa daļai atklāti, pa daļai neviļus, ka jūs nepazīstat strādnieku šķiru. Es nedomāju jums to pārmest. Kā lai jūs varētu par to kaut ko zināt? Jūs nedzīvojat ar to kopā. Jūs mītat citā vidē kopā ar kapitālistu šķiru. Un kāpēc arī ne? Kapitālistu šķira algo jūs, baro jūs, ietērpj jūs tanīs drēbēs, ko jūs šovakar valkājat. Un par to jūs sludināt metafiziku, kas jūsu maizestēviem ir sevišķi pieņemama, un šī metafizika ir sevišķi pieņemama tāpēc, ka tā neapdraud pastāvošo sabiedrisko iekārtu.