Starp citu, enerģiju atvedīs Sizovs.
Koļins noskurinājās. Domas par Sizovu neviļus atgādināja viņam notikušo, un viņš stingri nolēma: turpmāk ekspedīcija iztiks bez Jurkas pakalpojumiem. Kam vajadzīgi tādi praktikanti? Lai vingrinās mājās! Ar kaķiem. Vest viņu pie dinozauriem ir pārāk dārgs prieks.
Nosvilināt detaļu, to viņš prot, bet iemontēt citu, acīm redzot, neprot. Tik ilgi ķēpājas …
Taču Juris, slaucīdams kabatas lakatā rokas, jau nāca šurp.
— Kārtībā, — viņš paziņoja. — Varam atkal hronēties, kurp vien pavēlēsit, augsti godātais priekšniek.
— Hm… — norūca Koļins. — Bet tagad saki, kur palicis restu sainis!
— Man liekas, — Juris domīgi teica, — ka to aizvedis līdzi Sizovs.
— Beidz melst niekus! — Koļins viņu neiecietīgi pārtrauca. — Sizovs neņems restus no cita hronokāra. Viņam ir sava rezerve.
— Es taču neapgalvoju, ka viņš tos paņēmis. Viņš saini aizvedis tāpēc, ka tas atradies viņa kravas tilpnē.
— Hm … Bet kā šis sainis tur nokļuva?
— Es to ieliku…
Koļins dziļi ievilka elpu.
— Tātad tu? Vienkārši ņēmi un ieliki?
— Nu jā. Man vajadzēja, atbrīvot kādu sekciju. Izdevās savākt ļoti interesantu kolekciju, un tā katrā ziņā ir jānogādā … Bet to es izdarīšu pats. Mūsu paleozoologi…
Koļinu smacēja niknums, tomēr viņš vēlreiz savaldījās.