— Ak kolekcija… Vai tad tu nezināji, ka Sizovs uz trim dienām atgriežas tagadnē?
— Protams, nezināju… Kā es to būtu varējis zināt?
— Mēs runājām par to vakar pirms vakariņām.
— Es vakar aizkavējos, — Juris teica. — Vai tad tu neatceries? Novēroju trahodontus, bija ļoti interesanti…
Aizkavējās… Koļins rūgti pasmīnēja. Jaunais cilvēks mazliet aizkavējās. Un ar to viss sākās… Ek, tūlīt neno- cietīšos…
Viņš atvēra muti, mirkli nogaidīja, tad nedabiski mierīgi jautāja:
— Kāpēc tu liki man pārmeklēt visu kravas tilpni?
— Gribējās drusku pajokot, lūdzu, neapvainojies, — Juris samierinoši teica. — Tu tik nopietni skaidroji, ka tam, kas nezina, kur atrodas resti, nav tiesību piedalīties ekspedīcijā. Bet, izrādījās, ka nezini tu. Es jau zināju…
— Tu… Tu esi kaitīgs zinātnei! — Koļins caur zobiem izgrūda un pagrieza Jurim muguru.
Puisis apmulsa.
— Kāpēc tu apvainojies? Es taču piedalos ekspedīcijā pirmo reizi. Gan vēl iemācīšos… — Viņš pamirkšķināja Koļinam. — Ja gribi, pamēģināšu uzzināt, kas nosvilināja mūsu restu…
— Vari nepūlēties, — Koļins ledaini atcirta. — Aizvedīšu tevi uz vistuvāko pagātni, tieši astoņpadsmit stundas un trīsdesmit divas minūtes atpakaļ. Redzēsi…
— Vai tad tu pats redzēji?
— Redzēju.