Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uz­virmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz mugu­ras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.

—    Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?

—    Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.

—    Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?

—    Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.

—   Vai jūs to redzējāt?

—    Redzējām. Bet…

—   Nu?

—    Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaig­znīti.

—   Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?

—    Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astrono­miskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.

—    Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lie­liski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?