Juris mulsi iesmējās.
— Labi… Tātad tu zini… Man vajadzēja nokļūt tūkstoš gadus uz priekšu, paskatīties, kā attīstās kāda rāpuļa ,tālie pēcteči, kuru evolūcija ļoti raksturīga augsta radiācijas līmeņa periodam… Goda vārds, vadības pultij es vairs nepieskaršos. Restu nosvilināju gluži nejauši: pastiprināju tempa ritmu un vienlaikus iedarbināju bremzes. Gribējās sasniegt vajadzīgo laika posmu pēc iespējas precīzāk. Lauka spriegums pieauga tā, ka pat bākas iekaucās!…
Ekspedīcijas priekšnieka pacietības mērs bija pilns. Muldoņa — viņam pat bākas kauc! Koļins sažņaudza dūres. ^
— Lasies! — viņš uzkliedza tik nikni, ka Jura sejā pavīdēja neviltotu baiļu izteiksme. Zeņķis nedroši paspēra dažus soļus atpakaļ. Koļins ierāva plaušās gaisu, bet nepaspēja piebilst ne vārda.
Pērkondimdošs rēciens pēkšņi pāršķēla klusumu. Skaņa bija neparasti stipra un pretīga, taču Juri tā, liekas, pat iepriecināja.
— Reksītis, — viņš teica. — Tiranozauriņš, mīlīgs radījums. Mazulītis, kā redzi, nav apmierināts. Grib aizlikt par mani kādu vārdu. Kad Reksītis ir apmierināts, viņš dara tā…
Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.
— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?
Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās.