— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…
— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…
— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs neesam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hronokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciālists …
— Tūlīt paskaidrošu. Būtībā tas ir uzdevums no elementārās laika teorijas mācību grāmatas. Mērķis: glābt ekspedīcijas rezultātus un, protams, ari tās dalībniekus. Līdzekļi: šeit, mezozojā, esošie enerģijas krājumi un mūsu hronokārs. No trim ekspedīcijas mašīnām var rēķināties tikai ar šo.
— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.
— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — divām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.
Ņina nopūtās.
— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…
— Tātad šī izeja neder.
— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriezties arī vēlāk.
Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rādīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu.