Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…

—    Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.

—    Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.

—   Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to ne­būs grūti.

—    Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.

Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

—    Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģi­nāt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pus­ceļā …

—    Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …

—    Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — bū­tībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …

—    Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu pa­spēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņem­šanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …

—    Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.