Grūti, velnišķīgi grūti… It kā tu būtu ieniris pārāk dziļi un tagad uzpeldēdams justu, ka nupat, nupat vairs neizturēsi, atvērsi muti un — līdz gaisam vēl tālu! — ierausi plaušās ūdeni…
Koļins sabozās. Drūma perspektīva… Bet pietiks! Neviens nenoslīks, ja par agru neatvērs muti.
— Jā, — Koļins teica. — Mums draud bojā eja. Bet jācenšas izglābties pašiem un saglabāt ekspedīcijas rezultātus. Šobrīd mēs vairs neesam uz atklājuma sliekšņa, atklājums patiesībā jau izdarīts… Arves grupu iespējams nogādāt šurp arī bez hronokāra. Mums ir pieci individuālie hronolangi. Ja pārāk nesteigsimies, tie šādu attālumu spēs veikt. Atvediet novērojumu pierakstus. Aparātus un visu pārējo dehronizējiet uz vietas… Pēc atgriešanās vajadzēs gaidīt. Bet Sizovu, es domāju, brīdināt tomēr var.
— Gadījumā, — piebilda Vans, — ja mašīnu vadīs mī- nushronists ar vislielāko pieredzi. Kurš no mums tas būtu?
Visi klusēja. Beidzot Koļins teica:
— Es.
Nē, neviens viņu neapvainos, ka viņš pametis biedrus visgrūtākajā, traģiskākajā brīdī, lai pats izglābtos par katru cenu. Bet varbūt tomēr?
— Cilvēkiem pieņemts ticēt, — Vans viņu mierināja. — Kaut gan… dažkārt apstākļu sagadīšanās šķiet tik pārliecinoša…