—    It īpaši tāpēc, — piebilda Līna, — ka… zināmos ap­stākļos neviens no mums nevarēs tavā labā aizlikt ne vārda. Nē, es negribētu būt tavā vietā, nabaga Koļin…

—    Jā, — klusi sacīja Ņina. — Viņam būs visgrūtāk. Bet Koļins labāk par citiem vada hronokāru. Un, hronējo- ties ar tik nedrošu restu, no vadītāja prasmes atkarīgs ļoti daudz …

—    Tātad, — Vans secināja, — tu vadīsi mašīnu?

—   Jā.

—    Tad uzskatīsim, ka jautājums izlemts. Protams, ja mums būtu plašākas zināšanas, mēs tev neļautu riskēt. Daudzu paaudžu uzkrātā pieredze… ja šobrīd tā būtu mūsu rīcībā, mēs, iespējams, atrastu labāku atrisinā­jumu …

—    Nē, — sacīja Koļins. — Senču pieredze nevar mums līdzēt. Viņiem nebija tādu mašīnu. Viņi tās pat nespēja iedomāties. Ja mūsu senči nokļūtu līdzīgā situācijā, viņi noteikti apmulstu un nezinātu ko iesākt. Nevajag pār­mērīgi idealizēt viņus… Nē, uz pagātni mums nav ko cerēt. Arī uz nākotni paļauties nevar. Vistuvāk tai at­rodas Juris… — Koļins centās izrunāt šos vārdus bez ni­cinājuma. — Bet es nedomāju, ka viņš spētu mums pa­līdzēt. Nē, mēs esam šeit vieni simtiem miljonu gadu at­tālumā no saviem laikabiedriem. Paļauties varam tikai uz sevi. Un tomēr es domāju — mūsu lēmums ir pareizs… Saprotams, — viņš pēc brītiņa piebilda, — ja kādam ienāks prātā labāks atrisinājums, mēs to nekavējoties pie­ņemsim. Varat domāt vēl piecpadsmit minūtes, kamēr sa­gatavošu hronokāru…